AGNESE: Tiekamies Lieldienu laikā. Vai augšāmcelšanās stāstu esat izjutis arī savā dzīvē? 

JĀNIS: Katrs Lieldienu dievkalpojums ir dalīšanās ar Kristu viņa augšāmcelšanās priekā. Patiesībā katrs dievkalpojums. Krieviski svētdienu sauc voskreseņije – augšāmcelšanās. Taču pēc augšāmcelšanās visvairāk ilgojas satricinājuma brīžos. 2008. gada ekonomikas krīze smagi skāra baznīcu. Attiecības saspīlējās. Tieši tajā laikā mēs zaudējām dēlu. Septiņus mēnešus nezinājām, kas ar viņu noticis. Bija tāds samezglojums, katra diena bija maza nāve. Domāju, ko man iesākt – palikt savā vietā, vai doties tālu prom, darīt kaut ko citu. Tādos brīžos palīdz tikai augšāmcelšanās. Man tā atnāca caur Garīgajiem vingrinājumiem. 

 

Kas ar jums šo vingrinājumu laikā notika? 

Trīsdesmit dienas es meditācijās raudzījos uz savu Kungu Jēzu Kristu. Piecas, septiņas stundas katru dienu. Izsūdzēju grēkus par visu dzīvi. Un tad viņš paraudzījās uz mani tā, ka viss izmainījās. Mana ticība, mana pasaule. Es no tās vairs nebaidījos. Viss kļuva gaišāks, mīlīgāks, apdzīvojams. Garīgie vingrinājumi ir ļoti gudri izveidota Svēto Rakstu apceres un meditāciju sērija, kas cauri šķīstīšanās un apgaismības procesam ved pie mērķa apzināšanās un pie mīlestības uz Dievu. Tā liek ielūkoties savā ellē un ieraudzīt savas debesis. Palīdz atraisīties no pieķeršanās tam, kas nav pakārtots tavas eksistences mērķim. Biju tā iedvesmots, ka pats apguvu vingrinājumu vadīšanu, lai varētu pavadīt citus. Tas deva jaunu saturu, jaunu jēgu.  Īstā augšāmcelšanās dzīvei, man šķiet, ir atbrīvošanās no bailēm.

 

Bailes jau gan dotas arī tāpēc, lai pasargātu mūs. 

Jā, protams, no neprātībām. Bet te ir runa drīzāk par raizēm, kas liek baidīties dzīvot, baidīties paraudzīties nākotnē. Bailes no zaudējumiem, pārbaudījumiem, pamestības. Neviens nevar izbēgt no ciešanām, jo tās ir dzīves daļa. Taču ir lietas, kuras ļauj pacelties pāri – nozīme un mīlestība. Nīče teica, ka cilvēks spēj izturēt gandrīz jebko, ja zina kādēļ. Jūs noteikti esat piedzīvojusi, ka dzīvot ir vieglāk tad, kad darāt kaut ko nozīmīgu. Bezjēdzība un dīkdienība nobeidz. Savukārt mīlestība… Kad kādu mīli, gribi būt ar viņu kopā, dalīties ar viņu visā. Kad iemīli Kristu, tad gribi piedalīties viņa dzīvē. Bet viņa dzīve veda cauri nodevībai, netaisnībai, ciešanām un nāvei. Kad savējā piedzīvojam to pašu, tad esam tur, kur ir viņš. Tas piešķir nozīmi arī bezjēdzīgām ciešanām. Garīgo vingrinājumu kulminācija ir tad, kad vari no sirds pateikt lūgšanu: “Pieņem, Kungs, visu, kas es esmu un kas man pieder. Dari ar to, ko gribi. Man dod tikai mīlestību uz tevi un savu žēlastību. Man ar to pietiek.” Šis “man ar to pietiek” piedzīvojums ir īstas brīvības brīdis. Pat ja nespēj tajā palikt vienmēr, ir bezgala svētīgi tur pabūt, lai zinātu, ka tas ir iespējams un lai vajadzības brīdī pie tā atgrieztos.

 

Daudz vieglāk ir cilvēkam, kas Dievam tic. Bet ko iesākt tādam, kas nemaz nesaprot, par ko jūs šobrīd runājat? 

Ziniet, pa īstam ticēt nebūt nav viegli. Lai piedzīvotu to, ko iepriekš teicu, man bija smagi jācīnās ar savu veco cilvēku un jālauž sava miesīgā daba. Bet jums taisnība, ticības motivācija ir pārpasaulīga un nav saprotama miesīgai loģikai. Man reizēm ir teikuši: mācītāj, nāciet un pasakiet spēka vārdus, kas mūs darīs stiprus. Taču man nav vārdu, kas darbotos kā burvju tabletīte – norij un pēkšņi viss pāriet. Evaņģēlija shēmu var izstāstīt diezgan ātri, piecās minūtēs. Bet padarīt to par savu, par to, no kā tu dzīvo un kas tev reāli palīdz... Tas nav tik vienkārši. Postmodernais laiks vispār neatzīst autoritātes un reti kurš ar godbijību kaut ko uzklausīs tādēļ vien, ka to saka bīskaps. Ar neticīgu cilvēku es varu dalīties savā pieredzē un teikt – redzi, ko esmu atradis! Pamēģini, varbūt palīdzēs arī tev. Pat ja tu domā, ka tā ir fikcija – ir tādas fikcijas, kurām sekojot, cilvēkam klājas labāk nekā nesekojot. Bet ja gribat paši piedzīvot, skatieties uz Kristu! Lasiet evaņģēliju un raugieties uz Viņa personību. Tādā vērošanā uzdīgst mīlestības asni. Tie dara cilvēku stipru. 

Šis ir laiks, kad daudzi, līdzīgi kā jūs savulaik, pieredz kāda tuva cilvēka zaudējumu. Viens ir cipars statistikā, pavisam kas cits, ja tas ir tavs cilvēks. 

Protams! Gan attiecībā uz dēlu, gan vecākiem man bija svarīgi, ka viņi bija izlīdzinājušies ar Dievu. Gan māmiņa, gan tētis pirms beigām izsūdzēja grēkus un saņēma sakramentu. Arī mūsu dēls Krists pirms nāves bija pastiprināti pievērsies baznīctēvu lasīšanai. Bet zaudējums un sēras jau nepazūd, tepat tās ir. Laiks kaut ko dziedē, bet ne pilnībā. Joprojām gribas vecākiem piezvanīt. Ģimenes kapu ierīkošana piešķir dzīvei jaunu krāsu tāpat kā rudens druvām un mežiem. Kasparam Dimiteram ir tāda dzejas rinda: «Cik aprēķināta dzīve ir slima, cik neiemīlēta nāve ir baiga». Iemīlēt nāvi nozīmē atrast savas mirstības nozīmi un nozīme ļauj pacelties pāri. Atkal jācitē Dimiters – dzīvība ir krātiņš, nāve – izspertas durvis… Lieldienām un Kristus augšāmcelšanās vēstījumam ir simboliska un psiholoģiska vērtība, taču tas ir arī vēsturisks notikums, kurā Dievs salauza nāves varu un atvēra cilvēkam mūžīgās dzīvības durvis.

Mēdz teikt – kad kāds aiziet, mēs raudam par sevi. Bet, manuprāt, tā īsti nav. Vecāki ir tie, kas bija pirms mums, un bērni ir tie, kam būtu jāpaliek pēc mums. 

Jā, mēs raudam par sevi, ja nāve ir bijusi tik dabiska un secīga, kā teicāt. Trūkst attiecību ar aizgājēju un grauž sirdsapziņa, ka nepateicām vai neizdarījām tā, kā vajadzēja. Par mirušajiem raudam, ja nāve ir bijusi pāragra, vardarbīga. Tad sāp viņu nenodzīvotie gadi, un piedzīvotās mokas. Gan tēvam, gan brālim bija nāves tuvuma pieredze, un abi teica vienu un to pašu – ja tāda ir tā miršana, tur nav ko baidīties. Pieņemu, ka neticīgs cilvēs mūža otrā pusē pret nāvi attieksies pat mierīgāk, domājot, ka aiz tās nekā nav. Kā aizmiegot anestēzijā uz operāciju galda. Pat nepamanīsi kā neatmodīsies. Tas arī iedvesmo vēlmi pēc eitanāzijas – cilvēki no miršanas procesa baidās vairāk nekā no pašas nāves. 

Ticīgam cilvēkam tas ir citādi? 

Ir tāda filma Sala, kurā tēvam Anatolijam jautā – vai nav bail mirt? Viņš atbildēja: Mirt nav bail. Bail būs stāvēt Dieva priekšā. Ticīgs cilvēks uz nāvi raugās mūžīgās dzīvības cerībā, taču arī apzinoties, ka būs jādod Dievam norēķins par savu dzīvi. Tāpēc mums vajadzīgs Pestītājs, kurš beznosacījumu mīlestībā ir izpircis un piedevis visu, par ko dvēsele ir nemierīga. Svēto, bezvainīgo dzīvi viņš nodzīvoja mūsu vietā un ietērpj tajā savējos, lai būtu ar ko stāvēt Dieva priekšā.

 

Kāda ir jūsu nostāja par eitanāziju? 

Tas ir sarežģīts jautājums. Luters pašnāvnieku uzlūkoja par cilvēku, kuru pārmācis un nokāvis velns. Vai tāds ir vairāk vainīgs par kādu, ko mežā nokāvis laupītājs? Dvēseli pazudina neticība nevis tas, ka neesi izsūdzējis visus grēkus. Visus tu tāpat nekad neatceries un neapzinies. No otras puses kristīgā baznīca cilvēkus vienmēr ir centusies atturēt no pašnāvības. Tam ir daudz iemeslu – kaut vai novērojumi, cik vērtīgi var būt grūto beigu mirkļi. Atceros mūsu izcilo mācītāju Robertu Feldmani. Padomju laikā viņš bija kā no citas planētas – veco laiku džentlmenis ar smalku valodu un manierēm. Ļoti zinošs, sirsnīgs, bet dažbrīd ironisks un ciets. Mūža beigās viņš zaudēja redzi un labu daļu no realitātes uztveres. Nespēja karoti trāpīt mutē. Kāds man taisni jautāja, vai viņam nebūtu labāk aiziet? Kādēļ Dievs pieļauj tādu sabrukumu? Taču, apmeklējot profesoru dažas dienas pirms nāves, es redzēju pārvērtību. Viņš bija norimis, gaišs un maigs, izlīdzinājies ar visu, pret ko bija turējis rūgtumu. Beidzot gatavs doties. Tikai Dievs zina īsto laiku – tāda būtu kristieša attieksme. Cits jautājums, vai no tās jāvadās likumdevējiem? Lai taču ticīgie dara kā grib, un ļauj neticīgjiem darīt tā, kā viņi grib? Viņu mūžības liktenis taču no tā vienalga nemainās? Tam es pat varu piekrist. Tomēr arī bez reliģiskajiem apsvērumiem ir virkne ētisku problēmu. Vai ārstam var uzlikt pienākumu nogalināt? Vai tas nav vienkāršs veids kā nerūpēties par paliatīvo aprūpi? Vai eitanāzija vienmēr būs brīvprātīga, pie pilnas apziņas? Vai uz vecajiem cilvēkiem netiks izdarīts spiediens, lai beidz sēdēt uz kakla un “pieņem šprici”? Vai eitanāzija nekļūs par biznesu, kas turklāt saistīts ar orgānu transplantāciju? Vesela slidena nogāze. Man šķiet pareizi, ka Saeima strauji nelēma šo jautājumu. Tas prasa dziļu un rūpīgu diskusiju.

 

Kad tuvs cilvēks aiziet, bieži ir sajūta – nepaspēju, nepaguvu. Kā paspēt? 

Diez vai var nodzīvot un šķirties tik ideāli,  ka nekas nekremt. Taču uz to var tiekties, ļaujot sevi veidot Dieva Garam, kura augļi ir mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Ar gribasspēku mēs spējam pieklājīgi uzvesties līdz kārtējam klupienam, bet īstas, iekšējas pārmaiņas spēj izraisīt tikai Dievs.

Ko teiktu jūsu tuvinieki - gara augļi jūsos jau iesakņojušies vai tomēr tas ir mūža darbs? 

Kaut kur jau tie ir (smejas). Garīgajos vingrinājumos, šķiet, ieguvu pavisam citu dzīves uztveri. Tā man pašam liekas, tā ir teikuši citi un arī attiecības pēc tam veidojās citādi. Ja atskatos, kā es pirms tam uzvedos un rīkojos… Es gan arī biju jaunāks, un jauniem cilvēkiem daudz kas ir citādi (smaida). Taču svēttapšana ir ceļš, kas jāiet visu mūžu. Palaižoties var notikt regress un beigas būs sliktākas nekā sākums. 

 

Šis laiks liedzis arī jūsu prieku – ceļošanu. Kā bez tās dzīvojat? 

Nedrīkstu žēloties, esmu priviliģētā situācijā. Dzīvoju mājā ar dārzu Rīgas nomalē, kur var staigāt gar Mārupīti. Man ir arī baznīca, kurp varu aiziet. Iztēles kontemplācijā varu staigāt pa Svēto zemi. Daudz smagāk ir ģimenei daudzdzīvokļu mājas vienā vai divās istabās. Protams, ceļojumi vilina. Agrāk priecājos par iespēju nokļūt eksotiskās zemēs, taču tagad gribētu vairāk apskatīt Eiropu, kamēr mums tā vēl ir.

 

Ko jūs gribat teikt ar vārdiem – kamēr vēl ir Eiropa? 

Eiropa strauji mainās. No vienas puses masu imigrācija un multikulturālisma eksperiments, kurš ienācējiem neprasa pielāgoties vietējiem tikumiem un kultūrai, bet drīzāk mudina palikt pie savām tradīcijām. Man liekas iracionāli savest vienuviet lielas cilvēku grupas bez vienojoša vēstījuma, un cerēt, ka viņi dzīvos mierā un saskaņā. Iepretī tam Eiropa ir apmulsusi pati savā identitātē. Neticība objektīvai patiesībai, skepse pret lielajiem vēstījumiem, tāda kā kaunēšanās no savām nacionālajām un reliģiskajām vērtībām… Tas nevieno cilvēkus un nedod nācijai mugurkaulu. Šādā izkārtojumā civilizāciju sadursme neatrisināsies par labu eiropiešiem un viņu kultūrai. Mēs vēl neesam gluži tur, kur “vecā Eiropa”, taču būsim, ja centīsimies to visā atdarināt.

 

Kuras ir tās kļūdas, kas mums jāņem vērā?

Eiropa šķiet pazaudējusi ideju, kura savulaik to padarīja tik izcilu. Viens no pamatelementiem tajā bija kristīgā vēsts. Mēs mēģinām ņemt atziņas, kas ir kristīgās idejas auglis, un likt tās jaunas morāles pamatos, nocērtot koku, kurš augļus ir nesis. Taču to zināja jau Nīče, ka, zaudējot kristīgo ticību, mēs nevarēsim paturēt vērtības, kas no tās ir izaugušas. Un paredzēja kreiso totalitārismu. Būsim pateicīgi pūļa imunitātei, kas padomju laika dēļ mums vēl ir pret marksisma atdzimšanu. Rietumos tā ir reāla problēma, kas atbalsojas arī šeit. Mums vēl nav vardarbīgu nemieru un pieminekļu demolēšanas, bet cenzūru sociālajos tīklos un izslēgšanas kultūras aizmetņus jau sākam novērot.

 

Atgriežoties pie ceļošanas – ko tā jums dod?

Ceļošanā es meklēju sastapšanos ar skaisto. Īpašs vaļasprieks man ir niršana zemūdens alās. Sevišķi krāšņas tās ir Meksikā. Desmitiem un simtiem kilometru gari labirinti, kam šur un tur ir iegruvuši griesti, izveidojot senotes jeb akas. Pa tām var iekļūt ar akvalangu, tur ir ļoti skaisti. Pats process rosina domāt, saprast un secināt.

 

Kā tas notiek? 

Reiz redzēju bīstamāko sporta veida sarakstu, kur alu niršana bija pirmajā vietā. Jā, alās ir gājuši bojā daudzi nirēji, bet pārsvarā tāpēc, ka devās tur bez apmācības un pienācīga aprīkojuma. Ievērojot protokolu, ieniršana alā var būt valdzinošs un relaksēts ceļojums. Galvenais ir neapmaldīties un zināt brīdi, kad jāgriežas atpakaļ. Gaiss balonos ir tavs atlikušais dzīves laiks. Trešdaļa peldēšanai iekšā, trešdaļa atceļam un trešdaļa rezervei, ja tev vai partnerim gadās kas neparedzēts. Nirēji, kas alu atklāja un izpētīja, tur novilka “zelta auklu”. Simbolisks nosaukums, lai gan iemesls tam ir praktisks – dzeltenā aukla savulaik bija vislētākā. Uz tās nirējs katrā krustojumā atstāj ceļa zīmes kā Ansītis un Grietiņa drupačiņas, lai vienmēr zinātu, ceļu atpakaļ. Ar zelta auklu ne uz mirkli nedrīkst zaudēt kontaktu. Man tas liekas līdzīgi garīgajai dzīvei. Arī tās mērķis ir ceļot tā, lai atrastu izeju, kur saules gaisma un bezgalīgi daudz dzīvības, ko elpot. Cilvēki saka – man nepatīk, ka baznīcā ir dogmas un skaidri nospraustas  mācības. Kur paliek mana izvēle, mana brīvība, mans radošums? Tas tev ir, taču savos meklējumos jāpaliek kontaktā ar zelta auklu. Dodoties kādā neizpētītā ejā, ir ir jāpiesien auklai sava spole, lai nekļūdīgi atgrieztos. Tā sauktās dogmas jeb baznīctēvu un iepriekšējo paaudžu pārbaudītie Dieva vārda skaidrojumi ir šī zelta aukla. Nav gudri nievāt to, kas rāda ceļu uz dzīvību.

 

Pieredzējuši nirēji dodas sānu ejās. Jūs arī esat tas pieredzējušais? 

Esmu apguvis pilnu alu niršanas kursu un saņēmis sertifikātus. Pagaidām gan nirstu kopā ar kādu pieredzējušāku nirēju. 

 

Adrenalīns, vēlme iekarot ir tāda vīriešu lieta. Atceros, salīdzinoši nesen sacījāt – vīrieša loma, vieta ir nonivelēta. Vīrieši kļuvuši izlietojami un izmetami. Ko jūs ar to domājāt? 

Pēdējās desmitgadēs feminisms Rietumos ir radījis noskaņojumu, kurā vīriešu pienesums sabiedrībā tiek uztverts kā nenozīmīgs – tāpat kā viņi paši. No katastrofām vai terora aktiem ziņo, ka upuru vidū ir sievietes un bērni. Vīrieši neskaitās. Ir daudz publikāciju par to, kā pandēmija skar sievietes un ko tur vajadzētu darīt, bet ne par to, kas būtu jādara pret to, ka no kovida pārsvarā mirst vīrieši. Tiek klusējot pieņemts, ka vīrieši dosies novērst avārijas Černobiļā vai Fukušimā, darīs smagākos, bīstamākos darbus un atdos sievietei vietu glābšanas laivā. Tajā pat laikā feministes publicē uzsaukumus: Vīrieši, jums no mums nekas nepienākas! Feminisms stāsta par vīriešu privilēģijām, lai gan lielākā daļa kara un slepkavību upuru ir vīrieši. Lielākā daļa bezpajumtnieku un atkarīgo ir vīrieši. Lielākā daļa pašnāvnieku ir vīrieši. Zēni atpaliek mācībās, jo mācību materiālus pārsvarā gatavo sievietes priekš meitenēm. Vīrieši par tiem pašiem noziegumiem saņem smagākus sodus. Taču ieminēties par vīriešu problēmām? Daudzas lasītājas šo uztvers ar smaidu, ja ne ar izsmieklu. 

 

Kas jums ir pret feminismu, kāpēc to uzskatāt par neatbalstāmu? Cīņa taču ir par sieviešu tiesībām, piemēram, par vienu un to pašu darbu saņemt tādu pašu algu kā vīrietim. 

Feminismam ir dažādas pakāpes un izpausmes, taču kopumā tā ir aizvainojuma ideoloģija. No aizvainojuma neizaug nekas labs. Un aizvainojumu izraisa, lūk, šādi stāsti par algas starpību starp dzimumiem par vienu un to pašu darbu. Vai tiešām par vienu un to pašu? Skaitli iegūst, salīdzinot vīriešu un sieviešu vidējo izpeļņu, neņemot vērā būtiskus apstākļus, piemēram, profesiju, amatu vai darba apstākļus. Visu izskaidro ar seksismu. Taču sievietes bieži izvēlas mazāk atalgotas profesijas, jo negrib strādāt uz naftas platformām Ziemeļjūrā. Cilvēces vēsturi feminisms attēlo kā sieviešu apspiešanu, lai gan īstenībā vīrieši un sievietes ir sadarbojušies, lai izdzīvotu skarbajos apstākļos. Vīrieši bieži iznesa smagāko daļu zaldātos un ogļu šahtās. Pret feminismu man ir tas, ka šī ideoloģija dzimumu savstarpējību aizstāj ar aizvainojumu un bailēm. Rietumos mācītāji pastorālas sarunas laikā ar sievieti mēdz atstāt durvis atvērtas, jo baidās tikt apsūdzēti uzmācībā.

 

Bet jūs taču negribēsiet teikt, ka sievietes melo par seksuālu vai emocionālu uzmākšanos?!

Protams, ne katra sieviete to darīs, taču tādi gadījumi arī nav retums un ir pat atzīti tiesā. #MeToo kustība sākās kā visnotaļ atbalstāma pretošanās sodāmai seksuālaja vardarbībai. Tāda pastāv un ir stingri jāapkaro. Taču aktīvisti arī labas lietas samaitā, novedot līdz galējībām. Nemitīgi paplašinot vardarbības jēdzienu un prasot bez pierādījumiem ticēt katrai apsūdzībai, radikālie feministi faktiski prasa piešķirt sievietēm varu ar vienu vārdu sagraut jebkura vīrieša dzīvi un iemest viņu cietumā. Attaisnojošs spriedums tiek nosodīts kā uzbrukums sieviešu tiesībām. Tas sēj bailes un vēlmi distancēties. Jebkuras civilizācijas izdzīvošanai ir vajadzīga vīriešu un sieviešu savstarpējība un sadarbība. Daudz ilgtspējīgākas attiecības piedāvā apustulis Pāvils – vīri, mīliet sievas tāpat kā Kristus savu draudzi. Sievas, cieniet vīrus. Kopā priekos un bēdās, laimē un nelaimē, līdz nāve mūs šķirs.

 

 

Un kāpēc sievietes nav vēlamas luterāņu baznīcā mācītājas amatā? 

Kādēļ tieši luterāņu? Sievietes neordinē ne katoļu, ne pareizticīgo, ne baptistu baznīcā. Varbūt kādreiz vajag pajautāt Zbigņevam Stankēvičam vai metropolītam Aleksandram, nevis vienmēr man. Šeit saduras divas pieejas, kur katrai sava taisnība. Neordinēt sievietes šķiet pretrunā vienlīdzīgo iespēju principam, kurš laicīgajā dzīvē ir taisnīgs un atbalstāms. Taču baznīca ne vienmēr var sekot pasaules loģikai. Tai ir jāseko Kristus priekšzīmei, un viņš par apustuļiem aicināja vīriešus. Baznīcai ir jāizpilda Svētie Raksti, kur iespēja ordinēt sievietes ir noraidīta gana skaidri. Nevajag to mērīt ar laicīgām mērauklām. Tieši tādēļ baznīca ir šķirta no valsts, lai savas iekšējās lietas varētu veidot atbilstoši “zelta auklai”. Dažas baznīcas rīkojas citādi, bet mēs nolēmām turēties autentiskajās pozīcijās.

 

Tas nozīmē – kamēr esat amatā, luteriskajā baznīcā nebūs sievietes mācītājas? 

Es amatā vairs nebūšu pārāk ilgi - man jāiet pensijā un es netaisos kā Putins mainīt satversmi, lai pagarinātu savu kalpošanas laiku (smejas). Bet lēmumu par sieviešu neordinēšanu jau pieņēma sinode. Par to nobalsoja trīs ceturtdaļas sinodāļu, no kuriem gandrīz puse bija sievietes. Lai kāds no maniem pēctečiem ordinētu sievietes, būs atkal jāiegūst trīs ceturtdaļu vairākums. Ja tas notiks, tā jau būs pavisam citāda baznīca. 

Mūsu dzīve dažkārt ir kā jūsu pieminētā pazemes ala. Ar dažādām blakusejām, kurās iemaldāmies un nezinām, kā tikt laukā. Kā orientēties, ja striķa nav? 

Mums ir sirdsapziņa un ir Dieva vārds. K.S. Lūiss dzīvi salīdzināja ar koku, nevis alu, bet princips jau tas pats. Ja ejam pa koku, tad var gadīties noiet pa kādu sānu zaru. Labā ziņa ir tā, ka var atgriezties. Bet nav cerību, ka zars ar laiku kļūs par stumbru, ka ļaunais ceļš attīstīsies par labo. Ir jāatgriežas tur, kur izdarīji nepareizo lēmumu un tālāk jāiet pareizi. Bet, lai varētu laikus atgriezties, jāvērtē katra nodzīvotā diena. 

lasīt tālāk

Pēc tam, kad 9. februārī archibīskaps Elmārs E. Rozītis Rīgā ordinēja mācītājas amatā Ievu Puriņu, esmu saņēmis gan mutiskus, gan rakstītus jautājumus, kādēļ patiešām sievietes nevarētu ordinēt? Kad otrdienas vakara raidījumā „Monopola viesis“ man šo jautājumu uzdeva ar radio starpniecību, sapratu, ka man ir pienākums jautātājiem atbildēt.

Nopietniem interesentiem parasti iesaku izlasīt Manfrēda Haukes disertāciju „Die Problematik um das Frauenpriestertum vor dem Hintergrund der Schöpfungs- und Erlösungsordnung“, kas angļu valodā izdota ar nosaukumu „Women In The Priesthood“.  Vienā īsā rakstā nevar sniegt izsmeļošu paskaidrojumu par visai plašo tematu. Tomēr šoreiz gribu tādu piedāvāt. To ir sagatavojis agrākais Misūri Sinodes Luterāņu Baznīcas prezidents Alvins L. Barijs. Misūri Sinode ir pazīstama ne tikai ar savu stingro turēšanos pie Bībeles, bet arī ar nelokāmo uzticību luteriskajai mācībai.  Tā ir viena no daudzmiljonu luterāņu baznīcām, kas nav ielaidusies viena dzimuma pāru laulāšanā un tamlīdzīgās mūsdienu negantībās. Tādēļ tieši luterāņiem ir visvairāk vērts tajā ieklausīties.

Sveicieni jums mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā! Daudzas denominācijas ordinē sievietes mācītāja amatam, pat dažas luterāņu baznīcas. Ir svarīgi, lai luterāņi spētu sniegt laipnu atbildi tiem, kas varētu uzdot jautājumus par mūsu nostāju. Mums ir iespēja runāt patiesību mīlestībā.

Ko Dievs saka par sievietēm, kas kalpo mācītāja amatā?

Kungs mums caur savu vārdu māca, ka sievietēm nav uzdota atbildība kalpot baznīcā par mācītājām. Mēs to lasām sekojošos paziņojumos:

„Kā tas parasts visās svēto draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts.“ (1.Kor 14:33-34,37)

„Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām. Sieva lai klusībā mācās visā padevībā; taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā.“ (1.Tim 2:8,11-12)

„Bīskapam ir jābūt bez vainas, vienas sievas vīram...“ (1.Tim 3:2)

„Es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu atlikušās lietas un ik pilsētā ieceltu presbiterus – kā es tev to pavēlēju – tam jābūt nevainojamam, vienas sievas vīram...“  (Tit 1:5-6)

Dievs savai Baznīcai ir devis daudz dāvanu. Starp tām ir publiskas, pastorālas kalpošanas amata dāvana. Mēs pieņemam to, ko Dievs dod un tā, kā Viņš to ir devis. Mēs nesakām Dievam, ka viņa dāvana mums nav pietiekami laba, vai ka mums nepatīk forma, kādā viņš to mums ir devis. Mēs ar pateicību pieņemam Dieva dāvanas tā, kā Viņš tās dod. Mēs priecājamies par iespējām, ko Dievs mums ir devis, kā viņš ir atbrīvojis cilvēkus Viņam kalpot baznīcā un ikdienas dzīvē. Baznīca, kas grib būt uzticīga Dieva vārdam, nevar pieļaut sieviešu ordinēšanu mācītāja amatā.

Bībele saka, ka mēs visi esam viens Kristū. Vai šie vārdi  nenozīmē, ka sievietes var kalpot par mācītājām?

Ir tādas baznīcas, kas domā, ka Sv. Pāvila vārdi vēstulē Galatiešiem 3:28 pilnvaro sievietes būt par mācītājām: „Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū.“ Taču šis pants nemāca, ka starp šīm dažādajām grupām nav atšķirības. Tas māca vienlīdzību pestīšanā, kas visiem kristiešiem ir Jēzū Kristū, mūsu Kungā. Pāvils grib, lai mēs zinātu, ka visi cilvēki ir vienlīdz grēcīgi un vienlīdz izglābti ar Dieva darbu Jēzū Kristū. Gal 3:28 nav pretrunā un neapgāž Pāvila teikto citās vietās. Šī Rakstu vieta nerunā par sieviešu ordinācijas jautājumu. Tā runā par vienlīdzību pestīšanā Kristū, par ko mēs slavējam Trīsvienīgo Dievu, bet tā pilnīgi noteikti nenozīmē, ka visi var kalpot par mācītājiem.

Ja vīriešiem un sievietēm ir vienādas tiesības, kādēļ sievietes nevar būt mācītājas?

Sieviešu ordinācija nav „cilvēktiesību jautājums“ vai „baznīcas tradīcija“, vai cilvēku uzskati, vai paražas. Tāpat tas nav sieviešu diskriminācijas jautājums. Dažādi sabiedrības reformētāji mūsu kultūrā grib likt mums noticēt, ka vīrieši un sievietes ir pilnībā atvietojami savā starpā un ka viņu Dieva dotajām atšķirībām nav vietas mūsdienu sabiedrības dzīvē šai pasaulē. Tas ne tikai runā pretī skaidrajai dabas liecībai, tas runā pretī arī Bībelei. Bībele māca citādu skatījumu uz Dieva radību.

Raksti māca, ka gan vīrieši, gan sievietes ir radīti Dieva līdzībā, bet ir divi atšķirīgi un īpaši Dieva radījumi. Mēs slavējam Dievu par gudrību, ar kādu viņš cilvēku radīja par vīrieti un sievieti.  Mēs ticam, ka Dievs ir apdāvinājis vīriešus un sievietes ar dažādām atbildībām un pienākumiem. Piemēram, vīriešus Dievs ir apdāvinājis būt par vīriem un tēviem, bet sievietes būt par sievām un mātēm. Tā arī baznīcā Dievs vīriešus un sievietes ir apdāvinājis ar dažādām, savstarpēji papildinošām kalpošanas iespējām un atbildībām.

Kāda ir vīriešu un sieviešu loma baznīcā?

Vīrieši un sievietes kopā kalpo savam Kungam un Glābējam Jēzum Kristum. Vīriem ir dievišķais pienākums būt par baznīcas garīgajiem vadītājiem. Sievietes ir aicinātas palīdzēt vīriem šai kapacitātē. To, ko mēs baznīcā darām, vada kalpošanas attieksme, nevis prasība pēc „tiesībām“ vai dziņa valdīt vienam pār otru. Mums ir viens Kungs un Meistars – Jēzus Kristus. Mēs kalpojam Viņam tā, kā Viņš to vēlas.

Dievs ir uzdevis atbildību kalpot par mācītājiem tikai atsevišķiem kvalificētiem vīriem. Baznīca šos vīrus aicina mācītāja amatā kalpot par Jēzus Kristus, Dieva Dēla reprezentantiem. Sievietes nav aicinātas kalpot šādā veidā tādēļ, ka Dievs  nav uzdevis šo atbildību sievietēm.

Kādēļ Jēzus neaicināja sievietes par apustulēm? Kādēļ Viņš caur apustuli Pāvilu sievietēm aizliedz kalpot par mācītājām baznīcā? Mums jāatstāj atbildes Dievam. Mēs paliekam ar to, ko Dievs mums ir devis savā vārdā. Dievs baznīcai nav devis iespēju aicināt un ordinēt par mācītājām sievietes. Mēs godājam un respektējam Dieva gribu šajā jautājumā un slavējam Viņu par daudzajām dāvanām, kuras Viņš mums ir devis, ieskaitot brīnišķīgās iespējas viņam kalpot, ko viņš dod gan vīriešiem, gan sievietēm.

Tad kādēļ dažas baznīcas ordinē sievietes?

Kā daudzos citos jautājumos, arī šeit atšķirības starp baznīcām ceļas no to dažādās attieksmes pret Bībeli. Mūsu baznīca apliecina, ka Svētie Raksti ir Dieva pilnīgā un nekļūdīgā atklāsme mums. Mēs pieņemam to, ko Dievs mums savā vārdā ir devis. Mēs neesam brīvi neredzēt šo vārdu, ignorēt to, aizinterpretēt to projām vai citādi neievērot to, ko Kungs ir atklājis caur apustuli Pāvilu. Baznīcas, kas ordinē sievietes, ir izvēlējušās Pāvila rakstus uzskatīt par viņa personīgo viedokli. Tādu nostāju ir grūti aizstāvēt, jo Sv.Pāvils vairāk nekā vienreiz atkārto, ka viņa pozīcijašajā jautājumā nav vienkārši viņa uzskati, bet Kunga pavēle.

Kā uzticīgi luterāņi var atbildēt uz sieviešu ordināciju?

Pirmkārt, mums šajā jautājumā nekad nevajadzētu kļūt agresīviem vai antagoniskiem. Tā vietā mums vajag vienkārši runāt patiesību mīlestībā, liecinot par mūsu ticību un saredzot tajā vēl vienu iespēju teikt: „Tā mēs ticam, mācām, apliecinām un darām.“ Otrkārt, mums vajag būt mīlošiem un maigiem pret cilvēkiem, kuri pieder baznīcām, kuras ordinē sievietes. Daudzos gadījumos viņi vienkārši nezina, kādēļ tas tiek darīts. Viņiem ir sniegta nepareiza informācija un viņiem nav skaidra Svēto Rakstu pamata, lai saprastu, kādēļ sieviešu ordinācija ir pretrunā Dieva Vārdam. Mums viņiem šie jautājumi jāizskaidro mīlestībā, ar laipnību un līdzcietību. Treškārt, ir svarīgi paskaidrot, kā sievietes var kalpot baznīcā. (...) Mēs pateicamies Dievam par daudzajām svētībām un dāvanām, kas baznīcā ienāk caur sieviešu kalpošanu. Mums jāuzsver iespējas, kādas Dievs ir devis mums visiem, gan vīriešiem, gan sievietēm, kalpot Viņam un Viņa valstībai.

Cik nelaimīgi būtu, ja mēs atļautu sevi savaņģot egocentriskām prasībām pēc „tiesībām“ un tā novērstu savu skatu no Kunga aicinājuma kalpot! Prasīt no Dieva to, ko viņš nav devis, ir pretēji tam, ko nozīmē būt Dieva bērniem. Kad mūsu uzmanības centrā ir mīlestība un kalpošana cits citam, mēs aptveram, ka darāmā ir vairāk nekā pietiekami priekš visiem. Mēs kalpojam cits citam mīlestībā, pieskaņojot mūsu kalpošanu Dieva vārdam. Neviens baznīcā nav aicināts būt par kungu kādam citam. Mācītāji ir Kristus kalpi, kas rūpējas par Dieva tautu ar vārdu un sakramentiem. Kungs Kristus, paklausot Tēva gribai,  pazemīgā un uzupurēšanās pilnā kalpošanā šajās dāvanās mums pasniedz pats sevi mūsu pestīšanai. Mēs esam priviliģēti, ka varam sekot Kristus priekšzīmei ar pateicību sirdī – sevišķi par piedošanas, dzīvības un pestīšanas dāvanām. Lai Dievs svētī mūsu kalpošanu Viņam mūsu Kunga Kristus evaņģēlija labad. lasīt tālāk

Intervija ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Rīgas un Latvijas arhibīskapu Jāni Vanagu: par brīvību izvēlēties, par latviešu un krievu attiecībām, par Rietumu civilizācijas mērķiem, par protestiem pret ievazātām „kultūrām”, par to, vai Jēzus Kristus bijis precējies.


– Nupat dienasgaismu ieraudzījis jauns Bībeles tulkojums. Kāpēc bija nepieciešams jauns Bībeles teksts? Ar ko tas atšķiras no iepriekšējiem?

– Līdz šim ir bijis tikai viens pats tulkojums – tas, ko 17.gs beigās veica Alūksnes mācītājs Ernsts Gliks. Ar to latvieši nostājās starp 50 izredzētām pasaules tautām, kuru valodās bija pārtulkota Bībele. Vēlākie izdevumi bija modernizēts Glika teksts. Pazīstamākais no tiem parādījās trimdā 1965. gadā. Tas nebija sevišķi veiksmīgs ne valodas, ne precizitātes ziņā. Ir pat gadījies, ka, vadot dievkalpojumu ārzemēs, lasu draudzei priekšā kādu Bībeles vietu angļu valodā un pēkšņi pa īstam saprotu to, ko no latviešu tulkojuma nebiju izlobījis. Šis turpretī ir pilnīgi jauns tulkojums no oriģinālvalodām. Atceroties, cik milzīgas kultūrvēsturiskas sekas bija Glika Bībelei, arī šis tulkojums latviešiem ir liels notikums. Man tas tiešām patīk. Lai arī neierasts, lai gan žēl “zelta pantu”, kurus zinu no galvas vecajā formā, šis tomēr ir daudz vieglāk lasāms, izteiksmīgāks, uzrunā emocionālāk. Liela daļa Vecās Derības ir dzeja un jaunajā tulkojumā tā ir nevis vienkārši pārtulkota, bet atdzejota. Ir arī apokrifu jeb deiterokanoniskās grāmatas, kuras kopš 19.gadsimta Bībelē nebija iekļautas. Skaidrs, ka vecie izdevumi ar to nav atcelti. Tos paralēli turpinās lietot.

– Tas ir skaistais notikums. Bet mani vienmēr mocījis jautājums, uz kuru nerodu atbildi: ja Dievs ir tik žēlsirdīgs, tik mīlošs, kāpēc Viņš pieļauj tik daudz ciešanu?

– Visvairāk ciešanu pasaulē ienes mūsu ikdienas lēmumi. Dievs varētu mūs savaldīt, taču zina, cik dārga cilvēkam ir brīvība. Nevienam nepatiktu, ja Dievs mūs aiz apkakles vilktu pa dzīvi pēc saviem ieskatiem. Tieši tāpēc, ka Viņš ir žēlsirdīgs un mīlošs, mums ir iespēja izvēlēties un kļūdīties. Tā nav gluži brīva brīva izvēle. To ierobežo tas, ka cilvēkā mīt dabīga nosliece uz ļauno. Teoloģijā to sauc par iedzimto grēku. Kad mēs tam klausām, tad labā vietā izšķiramies par ļauno. Dievs to zina, tomēr respektē mūsu brīvību, pat ja to tik slikti lietojam. Taču daudz taisnības ir arī K.S.Lūisam, kurš teica, ka Dievs mūs uzrunā ar mīlestības čukstiem. Ja nedzirdam, tad ar sirdsapziņas balsi. Ja arī to nedzirdam, tad ar ciešanu ruporu.

– Gluži ikdienišķi to redzam, piemēram, interneta komentāros, kur ikviens var anonīmi uzgāzt svešam cilvēkam mēslu spaini uz galvas.

– Gāžot mēslus, cilvēks izpauž to, kas viņš ir. Anonīmi internetā ir vieglāk būt tādam, kāds esi. Publiski tā vis neizkliegsies. Sabiedrībā pieņemtās normas tomēr ieliek kādos rāmjos. Taču ievērosim, ka par ceļu uz progresu tagad uzskata normu atmešanu un personīgo brīvību palielināšanu. Mēs lepojamies ar tabu laušanu. Jārēķinās, ka, ārējām robežām zūdot, bet pašsavaldības vēlmei līdzi nepieaugot, mēslu demonstrēšana arvien vairāk izpaudīsies arī publiski.

– Kā to apturēt? Vai cilvēki nesaprot, ka, darot ļaunu citiem, viņi dara ļaunu sev?

– Domāju, ka viņi to nesaprot. Drīzāk jūtas lieliski, jo varēja mirkli būt saskaņā ar sevi. Jēzus teica, ka cilvēks mēdz būt kā nobalsināts kaps – balts krekls, šlipse, želeja matos, bet iekšā miroņa kauli un visāda nešķīstība. Izvēlēties būt iejūtīgam arī anonīmi, izvēlēties vairot labo, kad tevi uz to nespiež, ir pazīme, ka top tīrīta arī trauka iekšpuse. Cilvēks ir gājis soli prom no saviem dzīvnieka instinktiem. Tas jau ir kultūras sasniegums un pareizi saka, ka kultūra ir nokāpusi no altāra. Justies Dieva vaiga priekšā. Es neesmu viens pie datora, ar mani vienmēr kopā ir vēl kāds, kura priekšā man ir vismaz kauns. No vienas puses tas cilvēku ierobežo, bet no otras – atbrīvo labākai, drošākai, piepildītākai sadzīvei. Un tas vēl ir pats vienkāršākais līmenis. Augstāka pilotāža ir apzināti atvērties dievišķajam. Meklēt saskari ar Dieva garu, lai viņš pārveido tavu sirdi. Bet dabīgajam cilvēkam, par spīti izglītībai un kultūras uzslāņojumam, šķiet normāli ieiet nepazīstama cilvēka profilā un tāpat vien “uzbraukt”.

– Zemiskāko instinktu apmierinājums?

– Jā, varbūt arī tāds brutalitātes ieradums attiecībās. Feisbukā atradu jauku padomu: nekad nestrīdies ar idiotu, jo tad tev būs jānolaižas līdz viņa līmenim, kur viņš tevi nobeigs ar savu pieredzi. Publiskām personām īpaši nākas izkopt spēju nejusties nekā, lasot par sevi trulus un zemiskus komentārus. Viņi tikai vēl vairāk uztrenējas neklausīties, ko viņiem saka. Tas cilvēkus atsvešina un sairdina sabiedrību. Kad lasīju komentārus ap valodas referendumu, likās, ka latvieši ienīst krievus, krievi ienīst latviešus un kaimiņos dzīvo monstri, kas cits citu grib iznīcināt. Realitātē taču tā nav, bet lasot cilvēki ieļaunojas, aizveras cits pret citu. Posts ir mežonīgs.

– Pieskārāties latviešu un krievu attiecībām. Cik dziļi varam atļauties integrāciju?

– Man nav skaidrs, kas ir domāts ar to, ka krievi integrēsies latviešos. Viņi ir krievi un paliks krievi. Drīzāk jādomā, kā latviešiem un krieviem integrēties par vienu sabiedrību ar kopīgiem mērķiem, kopīgām vērtībām. Jo dziļāk, jo labāk. Starp kopīgajām vērtībām ir jābūt Latvijai kā Eiropas valstij, kur latviešu tautai ir visas iespējas lemt savu likteni un īstenot savu identitāti. Valsts valodai ir jābūt latviešu. Varbūt vēl ir dažas šādas lietas, no kā nevar atkāpties. Bet es nedomāju, ka var kļūt par vienu sabiedrību, ja arī krieviem nebūs godīgas iespējas paturēt to, kas viņiem svarīgs. Arī latviešiem jāmācās krievu valoda. Nevar izprast tautu, nezinot tās valodu. Bija kļūda to izņemt no skolu programmām. Jauni cilvēki to tagad mācās par naudu. Dažādajām tautībām jāgrib citai citu ne tikai paciest sev blakus, bet arī cienīt un atbalstīt. Runājot līdzībās - laulātajiem gadās, ka strīds beidzas katram savā guļamistabā. Ai, cik saldi tad ir atsaukt atmiņā visas pārestības vēl no laikiem pirms iepazīšanās un visu nakti veldzēties domās, cik tas otrs ir nekrietns. Taču, no rīta nākas izlemt, ko es gribu – turpināt apvainoties, vai normālu ģimeni. Un ja mērķis ir normāla dzīve, tad jāsāk normāli izturēties. Abiem! Mūsu kopienu attiecības ir līdzīgas tādai laulībai. Jā, tā varbūt nebija brīvprātīga, bet te nu mēs esam - kopā. Ir bijusi varmācība ģimenē, savstarpēji apvainojumi. Bet man liekas, ka ir pienācis rīts, kad jāizlemj ko mēs gribam – nēsāt sirdī pārestības vai normālu dzīvi normālā valstī. Abus reizē nevarēs. Var jau, protams, šķirties un precēt citu. Tas laikam būtu tas deokupācijas variants, par ko kādi sapņo. Visus krievus izdzīt un pēc tam ievest iedzīvotājus no Ziemeļāfrikas. Taču dramatiskas šķiršanās parasti beidzas ar pārdotu māju un zaudētiem bērniem. Varbūt tomēr izvēlēties normālu kopdzīvi?

– Jārok dziļāk. Kāpēc tad tā notiek? Nevienā cilvēkā nav naida bez iemesla. Es arī nenaidojos. Bet tad, ja man acu priekšā vicina oranži melnās lentītes un Staļina ģīmetnes, ja man stāsta, ka krievi „atbrīvojuši” Latviju, tad manī gan dzimst naids.

– Mani arī tas kaitina. Bet tiešām jārok dziļāk. Reiz runāju ar latvieti, kas uzaugusi Krievijā. Viņa saka: latvieši vienkārši nesaprot, ko krieviem nozīmē Ģeņ pobedi (Uzvaras diena – krievu val.). 9. maijā viņi nedomā par Latvijas vēsturi. Viņiem tā ir krievu tautas varonība, asinis un asaras, miljoni, kas nogūluši karā. Tas ir kas teju vai reliģiozs, tāpēc nevajag ķerties klāt šai dienai, jo tas ir viens no viņu identitātes stūrakmeņiem.

– Domāju, ka nevis viens no, bet vienīgais. Nabadzīga, toties agresīva identitātes izpaušana.

– Mums tas var patikt vai nepatikt, bet mēs nevaram to ignorēt. Varbūt varētu tā, ka latvieši apsveic krievus Uzvaras dienā, bet krievi respektē latviešus, aizvāc Staļina bildes un 9. maiju nosvin ar Latvijas nevis Krievijas vai PSRS karogiem? Šobrīd varbūt neviena no pusēm uz to nav gatava, bet ja tas būtu vajadzīgs normālai dzīvei normālā valstī – vai tas nebūtu tā vērts? Es bērnībā spiningoju, un toreiz nebija tādu spoļu kā tagad. To vajadzēja bremzēt ar pirkstu. Ja neizdevās, aukla samezglojās neattinamā mudžeklī. Tēvs man lika to mudžināt vaļā, bet es pa kluso nogriezu mudžekli, noslēpu un piesēju vizuli tur, kur sākās taisna aukla. Varēju atkal makšķerēt nevis piņķerēt. Tāda pieeja palīdz ģimenē un būtu labāk arī sabiedrībā: nogriezt mudžekli un nolikt malā. Atšķetināt to tāpat nevarēs. Mēs varam par visu mācīties vēstures stundās un Okupācijas muzejā, bet kamēr metīsim konkrētam kaimiņam sejā “okupants”, atpakaļ dabūsim “fašists” un nekāda izlīdzinājuma nebūs. Tertuliāns (romietis, Rietumu teoloģiskās tradīcijas dibinātājs – E.V.) reiz teica: „Ja gribi būt priecīgs uz brīdi – atriebies. Ja gribi būt priecīgs vienmēr – piedod.” Zinu, ka daudzi man nepiekritīs, bet – ir jāpiedod vai vismaz jāgrib piedot sarūgtinājumi un pāridarījumi, kas nākuši pār mums. Tie, kas to mums darīja, lielākoties vairs nav dzīvi, un Dievs viņiem tiesnesis. Ja turpināsim uzlikt kolektīvo vainu, sak, jūs esat no tiem pašiem, tad jau mēs varam asiņot bezgalīgi. Ir jāatrod Dievā spēks piedot, jo viņš arī mums ir sen piedevis. To pašu saku arī saviem krievu līdzcilvēkiem.

– Piedošana mulsina pāridarītāju.

– Piedošana vispirms atbrīvo pašu. Un tā ir brīvas izvēles akts. Piedot arī nozīmē nepieminēt ļaunu. Amerikāņu teologs Kenets Beilijs man stāstīja par sievieti, kas teica, ka varot sarunāties ar Dievu. Viņa atnāca pie bīskapa – lai tas novērtētu, vai šī dāvana ir īsta. Bīskaps tā ironiski ierosināja: ja tu vari sarunāties ar Dievu, tad pajautā, ko es Viņam teicu pēdējā grēksūdzē. Sieviete aizgāja, pēc laiciņa atgriezās un izstāstīja: jā, esot Dievam uzdevusi to jautājumu. Un ko tad Dievs teica? – pavaicāja bīskaps. Dievs teica: „Es neatceros.” Tā patiešām bija vienīgā īstā atbilde, jo – ja Dievs piedod, Viņš vairs neatceras.

– Atgriezīsimies pie latviešu un krievu attiecībām. Reizēm šķiet, ka mēs esam pārāk sliktās domās par sevi, mēs baidāmies no jebkuru aktivitāšu izpausmēm, kas nāk no Krievijas puses. Tā, piemēram, daudzi baidās no Jaunā viļņa kā velns no krusta. Tiešām esam tik vāji, ka viens festivāls spēj sagraut mūsu latvietību?

– Es negribu dot vieglprātīgus vērtējumus. Varbūt es nezinu visu? Varbūt tur tiešām ir kādi slēpti mērķi un aukliņas no kaimiņvalstu specdienestiem? Tad uztraukums būtu vietā. Bet ja tas ir tikai festivāls, kur cilvēki klausās krievu mūziku, nekādu triecienu latvietībai neredzu. Drīzāk kliedzošā bagātības izrādīšana, kas nāk līdzi – tā gan varētu būt trieciens labajai gaumei. Tā šķiet drusku snobiska un vārds “snobs” ir cēlies no latīņu sine nobilitate, bez dižciltības. Reiz man gadījās parunāt ar princi Čārlzu, un tur nu nebija ne miņas no izrādīšanās: prefekts džentlmenis ar atbruņojošu vienkāršību. Bet ja cilvēkiem Jaunais vilnis patīk, lai taču viļņo. Mums ir Dziesmu svētki un Imantdienas, vai ne?

– Jūs sarunas sākumā teicāt, ka latviešu valoda ir jāzina. Vai, jūsuprāt, latviešu valoda Latvijā ir apdraudēta?

– Apdraudējums, manuprāt, ir demogrāfiskajā situācijā: samazinās to cilvēku skaits, kas runā latviski. Mani aizķēra kāds krieviski rakstīts komentārs referenduma laikā: nu ko jūs te uztraucaties, mazliet pagaidiet – cik tad to latviešu ir, kāds pusotrs miljons, un vairāk nekā puse no viņiem ir vecāki par 40 gadiem. Vienkārši jāpaciešas. Ciniski, bet liek domāt. Un trauksme par demogrāfiju ir jau stingri nokavēta. Šobrīd ir jācīnās par to, lai katrā ģimenē būtu vismaz trīs bērni, bet pēc dažiem gadiem vajadzēs cīnīties par to, lai katrā ģimenē būtu vismaz četri vai pieci – citādi nevarēsim uzturēt latviešu tautas perspektīvu. Lūk, par to jādomā, nevis par brīnišķīgajām iespējām veikt abortus augļa lielākā vecumā.

– Metropolīts Zbigņevs Stankevičs nesen izteicās, ka Latvijā jāveic seksuālā revolūcija, domājot par bērnu dzimstības līmeņa paaugstināšanu.

– Viņam, protams, taisnība, ir jādomā par bērnu dzimšanu. Bet tā ir tikai viena puse. Jādomā par to, lai latvieši nebrauktu prom. Latviešu mātes taču nespēs piedzemdēt tik, cik Raianērs spēs izvest. Grūti ko pārmest tiem, kas aizbrauc. Mans brālis Uldis Vanags arī tagad dzīvo Vācijā. Un, ja aizbrauc tāds cilvēks kā viņš, kam labklājība nekad nebija mērķis, kas savu mūžu, savas izdevības nolika uz brīvības altāra... Bet šeit viņš nevarēja atrast darbu. Tagad Vācijā strādā ar cilvēkiem, kam nepieciešama rehabilitācija pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Daudzi Atmodas laiku cīnītāji šodien nezina, ko Latvijā iesākt. Savu dzīvi viņi nolika par upuri brīvībai, bet brīvības ražu nopļāva citi. Tie, kas aizbrauca vienkārši naudu nopelnīt, gan jau atgriezīsies. Grūtāk būs ar tiem kas aizbrauca vilšanās un frustrācijas dēļ. Varu tikai iztēloties, ko viņi domā, dzirdot no Latvijas, ka te viss ir pretīgi un ka šī valsts pelna tikai izsmieklu un nicinājumu. Vārdiem ir spēks, tos jālieto ar apdomu. Latvija ir labāka nekā mēs par viņu runājam.

– Vai jūsos ir palikusi Atmodas laiku aizkustinājuma sajūta?

– Man to visspilgtāk atgādina Imanta Kalniņa dziesma Mēs, kas ilgi tumsā dzīvojuši. Nevaru to sausām acīm noklausīties. Padomju valstī brīvības gaismas gandrīz nebija. Un tomēr iekšēji daudzi cilvēki dzīvoja tā, it kā būtu gaismas lokā. Tagad esam gaismā, par ko toreiz dziedājām, bet izrādījās, ka ar to nepietiek, ka viss ir sarežģītāk. Rietumu civilizācijai šobrīd ir raksturīgs visu mērķu noriets izņemot labklājību. Ja tās Latvijā nav, tad atliek vai nu braukt prom, vai tomēr atrast sauli, par ko dziedāt tā, lai “ik mazā dziesmā viz gara gaismā mūsu tumšās debesis”.

– Pieskārāties abortu problēmai. Kāds ir Baznīcas viedoklis šajā jautājumā?

– Baznīcas viedoklis ir skaidrs. Jaunajā tulkojumā piektais bauslis – nenogalini! Bet personīgi mani šokē tas, kā pie mums runā par abortiem. Nesen radio Krustpunktā kaut kādas dzimumaudzināšanas biedrības priekšniece izteicās, ka Anglijā esot „brīnišķīgs piemērs” – tur abortu drīkstot veikt divreiz lielākā augļa vecumā nekā tas atļauts Latvijā. Kas tas ir? Vērtība un sasniegums? Dzīve, protams, neveidojas pēc lineāla, bet lielāko daļu abortu ir iespējams novērst ar elementāru paškontroli. Šodien ir visas iespējas. Bet nē, 21.gs apgaismotais pilsonis saka - es negribu sevi ierobežot, tādēļ dodiet man tiesības veikt abortu līdz devītajam mēnesim, un tad es vēl gribu, lai tas neatstāj ne fiziskas, ne emocionālas, ne garīgas sekas, es gribu, lai tas ir veselīgi un ar komfortu. Bet īstie aborta upuri, kas pelna iejūtību, ir nevis pieaugušie, kas to veic, bet bērni ko nogalina. Viņiem par abortiem ir cits viedoklis, tikai viņus neviens nelaiž pie vārda. Dakteris Jānis Priedkalns man teica, ka nevienā attīstības posmā, sākot no ieņemšanas, beidzot ar nāvi, nevar novilkt svītru un teikt – šajā pusē ir cilvēks, bet otrā vairs nav cilvēks. Aborts – lokies, kā gribi – ir cilvēka nogalināšana. Ja sakām, ka bez tā nevaram iztikt, ko tas par mums liecina?

– Kā teiktu Zbigņevs Stankevičs – tā ir nāves kultūra un nāves civilizācija. Tā nāk no Rietumiem un lēnām pārņem Latviju. Kaut gan... Latvija turas pretim. Latvietis par laimi ir konservatīvs un nepieņem kaut kādus tur praidus un citas monstrozas izpriecas.

– Jā gan, tikai man nepatīk agresīvas akcijas pret praidu un tamlīdzīgi. Mēsli, ko met praidistam, trāpa Jēzum. Man gribētos, lai vismaz kristieši savu viedokli paustu tā, kā māca apustulis Pāvils: runājiet patiesību mīlestībā. Bet tas tad prasa, lai otra puse būtu gatava tādu valodu sadzirdēt.

– Bet kā tad ar konservatīvismu, kas patlaban vēl glābj latviešus?

– Jā, nupat Delfos lasīju SKDS pētījumu, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir konservatīvāki, nekā paši domā. Latvijai tā ir laba ziņa, īpaši domājot par demogrāfiju. Rietumu liberālās vērtības tiecas uz individuālismu: centrā ir cilvēka personīgā izvēle, brīvība un labsajūta. Tā nav labvēlīga vide dzīvībai. Jānis Pāvils II to enciklikā nosauca par nāves kultūru pretstatā dzīvības kultūrai. Vienā BBC programmā tiešām dzirdēju par novērojumu, ka tikko Japānas sievietes sāka pārņemt savu Rietumu māsu dzīves uzskatus, tā momentā samazinājās dzimstība. Ģimene, bērnu radīšana prasa uzupurēšanos. Arī tauta. Jāņa Streiča ģeniālajā filmā Cilvēka bērns latviešu tauta izskatās dzīvotspējīgāka nekā Kolka Cool. It kā no tā vajadzētu kaut ko secināt. Taču, kad reiz runāju ar jauniešiem par latviešu nākotni, viņi atbildēja ar jautājumu: vai tāda iluzora koncepta dēļ kā tauta viņiem būtu jāierobežo sava personīgā dzīve un izvēles? Grūti sarunāties, ja nevaram vienoties pat par pamatvērtībām. Konservatīvismu mēdz iztēlot kā kaut ko tumsonīgu. Taču veselīgs konservatīvisms nozīmē pārbaudīt, kuri ceļi pagātnē ir nesuši svētību, un pa tiem staigāt. Jo, ja nav nekā, kas mūs vienotu, ja nav kopīgu vērtību, bet ir tikai personīgās, tad nav arī nācijas. Tad latviešiem var prognozēt izšķīšanu Eiropā.

– Labklājības ministrijas paspārnē izdotās grāmatiņas par dzimuma identitātes maiņu, par pepijprinčiem un pirātprincesēm, kas izraisīja tik asu sabiedrības reakciju – vai tās spēj nodarīt ļaunumu?

– Ja skatām atsevišķi šīs grāmatiņas – vai tajās ir kas slikts? Nu, ne sevišķi, ja neskaita dažas tiešām slidenas vietas. Bet cilvēki jau protestē ne tik daudz pret tām, kā pret mērķi, ko viņi tajās saskata. Konkrētās grāmatiņas ir tikai pirmā pietura. Tā ir tāda taktika - neļaut ieraudzīt sakarības un tendences. Kad tiek runāts, piemēram, par viendzimuma laulībām, tad saka, nejauciet tur klāt neko citu. Tiešām, divi cilvēki grib dzīvot kopā, kas gan tur slikts, reģistrēsim viņu attiecības! Atrauti skatot, varētu arī likties, tā ir privāta lieta, kas nekā neietekmē citus. Bet tas ir tikai mezgliņš garā pavedienā uz radikālām pārmaiņām, viena pietura ceļā uz kaut ko...

– ... uz elli, piemēram.

– (Smaids). Tā ir tendence. Ir tāda trīs soļu stratēģija, lai ieviestu pašas neiedomājamākās pārmaiņas. Pirmais: vajag par to daudz runāt, lai cilvēku uztvere notrulinās. Kad sākās runas par viendzimuma laulībām, visiem uzmetās zosāda. Tagad šī tēma šķiet gluži ikdienišķa. Nākamais solis: tu pēkšņi aptver, ka ar savām vērtībām, ar kurām cilvēce dzīvojusi gadu simtus, tu esi nenormāls. Tieši tu mediju acīs esi nenormāls, ja uzskati, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti. Trešais solis: kad tevi par tavu konservatīvismu sāk represēt. Tas ir izsmalcināts mehānisms, ko darbina liela, starptautiska nauda un varena PR mašinērija. Pret to grūti cīnīties.

– Vai, ņemot vērā neoliberālisma graujošās tendences un sabiedrības vērtību izpratnes maiņu, Baznīca cenšas pielāgoties jaunajiem noteikumiem, cenšas kļūt moderna, lai ne tikai noturētos uz viļņa, bet spētu arī kaut ko ietekmēt?

– Grūti jau mums iet ar to modernizēšanos. Baznīca principā ir diezgan konservatīva institūcija. Taču Baznīcai ir jāņem vērā, ka vide ir stipri mainījusies. Cilvēku vairums vairs neasociē sevi ar piederību kādai baznīcai, daudziem pat nav nekādas informācijas par augstāko pasauli. Luterāņu teologs Peters Bergers teic, ka vienīgais garīgums ar ko daudzi cilvēki dzīvo, ir baumas par eņģeļiem jeb transcendences signāli viņu pieredzē. Ir sabrukusi vai mazinājusies uzticēšanās autoritātēm, un, kā jau teicu, ir norietējuši kādreiz svarīgi mērķi. Citāda vide prasa citādu pieeju, un Baznīca meklē iespējas, kā garīdznieks vislabāk var būt par līdzgaitnieku cilvēka garīgajos meklējumos. Bet labākais ir tas, ka Baznīcai ir milzīgi liela pieredze, kas iekrājusies pāris tūkstošos gadu. Tāpēc pat nevajag īpašu pārbūvi – ja nu vienīgi inventarizāciju.

– Vai zinātnieku pēkšņais atzinums, ka Jēzus Kristus bijis precējies un vispār bijis parasts cilvēks, arī kaut kādā veidā atbilst Baznīcas modernizācijas principiem?

– Uzreiz jautājumi: kādi zinātnieki, kas tas par aploksnes lieluma papirusa gabaliņu, uz kura kaut kas rakstīts par Jēzus sievu? Kāpēc pieņemt, ka tieši šajā papirusa gabaliņā ir īstā patiesība? Turklāt vismaz no luterāņu baznīcas viedokļa nav nekādas starpības – bija Jēzus precējies vai nebija. Tā ir viņa privāta lieta. Tas, ka Jēzus bija reāla persona, ir nopietni dokumentēts fakts. Par Jēzu ir vairāk vēstures liecību nekā par Jūliju Cēzaru. Un mēs taču nešaubāmies, ka Jūlijs Cēzars ir bijis, vai ne? Protams, Jēzus nebija parasts cilvēks, kaut arī jutās tāpat kā mēs, tika kārdināts visās tajās pašās lietās, kurās tiekam kārdināti, tikai viņš bija bez grēka. Viņš bija patiess Dievs, jo, kā rakstīja apustulis Pāvils: „Visai Dieva pilnībai labpatika iemājot viņā.” Kādā nolūkā? Ir tāds stāsts. Bijis kāds vīrs, kura ģimene bija reliģioza, bet pats ne visai varējis saprast, kāpēc vajag, piemēram, Ziemsvētkus svinēt. Un tā reiz viņa ģimene aizgājusi uz Ziemsvētku dievkalpojumu, bet viņš palika mājās. Sākās ledains lietus, un tas notrieca pilnu pagalmu ar putniem, kuri tur lēnām gāja bojā. Vīrs domāja: kā es viņus varētu paglābt? Viņš nolēma atvērt šķūni, kur tie varētu paglābties no ledainā lietus. Vīrs šķūnī izbēra graudus, iededza gaismu, bet putni tikai vairījās. Vīrs izmisumā domāja: kaut es uz brīdi varētu kļūt par vienu no viņiem un pateikt, kas viņiem vajadzīgs, lai viņi izglābtos! Tajā brīdī sāka zvanīt zvani baznīcā, uz kuru bija aizgājusi viņa ģimene. Tad vīram atausa izpratne par to, kāpēc Kristus piedzima pasaulē. Tā ir galvenā vēsts: Dievs kļuva par cilvēku, lai mūs ieganītu tajā šķūnī, kur glābiņš un gaisma.



19.10.2012.
Elita Veidemane, Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
Foto: f64 lasīt tālāk

Alana Pārkera 1987. gada filmā “Eņģeļa sirds” Mikija Rurka varoni privātdetektīvu Haroldu Endželu nolīgst noslēpumains vīrs Vārdā Lūiss Saifers. Pamazām Harolds atskārst, ka viņa klients nav neviens cits, kā Lucifers. Taču daudz briesmīgāk ir tas, ka viņš vairs nezina, kas ir viņš pats. Kad viņa pasaule sabrūk, viņš spēj turēties tikai pie vārdiem: “Es zinu, kas es esmu! Es zinu, kas es esmu…”

Pagājušajā nedēļā karstas diskusijas izraisīja divas grāmatiņas, ko bērnudārzu vajadzībām apgādājusi Labklājības ministrija. Pirmo sauc Pirmskolas, kurās ir vieta PepijPrinčiem un PirātPrincesēm. Tā domāta bērnudārzu pedagogiem kā iedvesmojošs metodiskais līdzeklis darbam ar dzimumlomām un līdztiesību. Otra grāmatiņa ir “body-swap” žanra pasaka par zēnu un meiteni, kas vienu rītu pamostas pretējā dzimuma ādā: Todien, kad Rūta bija Rihards un Kārlis bija Karlīna. Tā ieteikta kā bērnu grāmata par dzimumlomām. Materiālos ir gan svarīgas atziņas, kam var tikai pievienoties, gan diskutablas lietas, kas dara piesardzīgu. Manuprāt ir pārkāptas arī kādas “sarkanās līnijas”.

Kas ir noderīgs?

Priekšvārdā Labklājības ministre I.Viņķeles kundze aprāda grāmatas mērķi: katram bērnam jādod iespēja brīvi attīstīties, lai viņa talantus nekavētu piepildīt stereotipi par to, kas piederas vai nepiederas vīrietim vai sievietei. Ja skolotājs aicina: “Zēni, ejam spēlēt futbolu”, tas izslēdz meitenes. Ja audzinātāja saka: “Zēni vienmēr visu izmētā”, un rezervē leļļu istabu tikai meitenēm, tas ierobežo zēnu iespējas. Vispārinājumi “zēni ir nevaldāmi un nekārtīgi” un “meitenes ir bailīgas un vārīgas” ir audzināšanā nevēlams stereotipi. Metodiskais materiāls māca pamanīt brīžus, kad līdzīgi aizspriedumi bērnus kavē attīstīt viņu potenciālu. Materiālā ieteikts zēnus un meitenes iesaistīt rotaļās, kur visi sadarbojas vienkārši kā bērni. Tas vairotu saskares prasmi un spēju iejusties pretējā dzimuma pasaulē. Nepārzinu stāvokli Latvijas bērnudārzos, bet šķiet, ka lielākā daļa padomu noderētu arī pie mums.

 Kas dara piesardzīgu?

Kurš novilks robežu, kur beidzas veselīga dzīves gudrība un sākas aizspriedumi? Par dzimumu lomām Latvijas sabiedrībā ir atšķirīgi uzskati. Kas vienam šķiet laužams stereotips, citam ir svarīgs arhetips, ko ar gudru ziņu devis Radītājs. Vieni uzskata, ka gaidīt no vīrieša citādu izturēšanos nekā no sievietes ir viduslaiku atavisms. Citiem tā ir tautas gudrība, kas laba iemesla dēļ ietverta latvju dainās un pasakās. Katram no šiem viedokļiem ir tiesības būt. Apustulis Pāvils iesaka: pārbaudiet visu un, kas labs, to paturiet. Vecāki no pepijprinču grāmatiņas varētu smelt dažu labu padomu un ignorēt to, kas nešķiet piemērots. Taču bērnudārzā viņi savus bērnus nodod pedagogu rokās. Līdz šim dārziņu vairāk uztvēra kā vietu, kur pieskata bērnus, kamēr vecāki darbā, un palīdz tiem sagatavoties skolai. Nu, izrādās, tur formēs arī viņu dzimuma identitāti. Ar body-swapstāstiņiem un pirātprincešu grāmatiņu rokā. Vai tas neradīs konfliktu ar vērtībām, ko vecāki cenšas nodot saviem bērniem ģimenē? Nešķiet, ka visas ģimenes ir uz to gatavas. Tas viņās izraisa nemieru.

Kur pārkāptas robežas?

Manā vērtējumā grāmatiņas ir uzrakstītas piesardzīgi. Aicinājumus uz  kaut ko atklāti šokējošu es tajās neatradu. Tomēr ir slideni momenti, piemēram, kur bērnus mudina sevi iztēloties par pretējā dzimuma varoņiem. Ja meitene pati neiedomājas būt supermens, viņu vajag iekārdināt ar to, ka supermens prot lidot. Vai tad viņa negribētu lidot? Tad meitene labprāt iztēlosies sevi par supervīrieti. Vai bērns obligāti jāved pāri dzimuma robežām, lai ļautu meitenei uzņemties stipru un aktīvu lomu?  Ja vajadzīgi filmu personāži, tad Holivudā netrūkst girlpower varoņu. Piemēram, kaķsieviete. Vai tās loma atstāta zēniem?

Pasakā bērni ne tikai pamostas svešā guļamistabā ar citādām rotaļietām. Viņus saģērbj svešādās drēbēs, apgādā ar pretējā dzimuma aksesuāriem. Zēns mācās dzīvot kā meitene un meitene kā zēns. Bībelē teikts: „Vīriešu drēbes nebūs sievietei valkāt, nedz vīrietim apvilkt sieviešu drēbes, bet visi, kas to dara, dara negantību Kunga sava Dieva acīs.“ (Deut.22:5) Acīmredzot problēma bija pazīstama jau Mozus laikos. Ne visi atzīs Bībeles pantu par dievišķu imperatīvu, bet vai turēšanās sava dzimuma rāmjos nevarētu būt arī pieredzē balstīta ilgtspējības gudrība? Kārli tajā rītā vecāki sauc par Karlīnu, bet Rūtu par Rihardu. Bībelē jauns vārds nozīmē jaunu identitāti. Nomads Ābrams kļūst par Derības ciltstēvu Ābrahāmu. Viltnieks Jēkabs kļūst par patriarhu Israēlu. Kādu pārmaiņu nozīmē Kārļa pārtapšana par Karlīnu?

Lai attīstītu empātiju un paplašinātu dzimuma lomu ietvarus, nav obligāti jāšķērso dzimuma robeža. Nevilšus jājautā, vai grāmatiņu autori par saviem mērķiem pasaka visu? Priekšvārdā teikts, ka nolūks nav padarīt zēnus un meitenes vienādus. Varbūt mērķis ir atbrīvoties no pašiem jēdzieniem „zēns“ un „meitene“? Kā tajā pasakā, kur beigās nav vairs pat Karlīnas un Riharda, bet divas uniseksa būtnes ar numuriem Uno un Duo. Vai arī paplašināt izvēles iespējas līdz tam, lai bērns pats izvēlas, kādam dzimumam piederēt, vai nepiederēt nekādam? Reiz Detroitas lidostā man bija jāaizpilda izceļošanas formulārs. Ailītē „Dzimums“ bija jāizvēlas viens no trim – vīrietis, sieviete, cits...

Minētās grāmatiņas ir aizgūtas no Dānijas. Kā daudzās jomās, mūsu līderi cenšas sekot Skandināvu kaimiņiem. Pagaidām gan nekas nepārliecina, ka turienes reformētāji paši zina, ko dara. Līdzās sociologiem, kas dzimumu (gender) uzskata par ieaudzinātu, ir citi, kas atzīst, ka dzimumu uzvedība, intereses un līdz ar to lomu atšķirības ir arī bioloģiski noteiktas. Līdzās psihologiem, kas apgalvo, ka bērniem nekas ļauns nenotiks, ir citi psihologi, kas izsaka bažas. Drošu datu nav, jo kopš eksperimentu sākuma vēl nav pagājis necik daudz laika. Ne jau pret vīriešu un sieviešu līdztiesību kāds iebilst, bet pret bērnu pakļaušanu izmēģinājumiem. Bērni ir pārāk vērtīgi, lai ar tiem eksperimentētu.

Kad nemiers izvēršas par nemieriem?

Kādēļ cilvēki uztraucas? Nez vai nu galvenais iemesls ir viņu padomju viduslaiku tumsonība. Mēs sliecamies krasi reaģēt, kad jūtam apdraudējumu un nevaram to novērst sarunu ceļā. Vai tiešām šīs grāmatiņas kādu apdraud? Protams, par vīriešu un sieviešu sociālo lomu var diskutēt. Pēdējo desmit gadu laikā tā jau ir redzami mainījusies. Ne vienmēr, bet arī uz labo pusi. Taču daudzi ne bez iemesla uzskata, ka mērenā pepijprinču grāmatiņa nav pēdējā, bet tikai pirmā pietura tiem, kas dzimumu ētosā vēlas redzēt revolucionāras pārmaiņas. Daudzi domā, ka īstais mērķis ir šis:

Angļu zēns Saša Lekstons, ko vecāki audzina „bez dzimuma stereotipiem“.

Un šis. Un, protams, cik daudz vien var, no šī:

Varētu sacīt – nu un tad? Mums ir sekulāra, postmoderna sabiedrība. Lai katrs dara kā grib! Nevienam nav tiesību uzspiest otram savu viedokli un vērtības. Un runa ir precīzi par to. Daudzdzīvokļu namu iedzīvotājus gan aptaujā, lai pagalmā ierīkotu autostāvvietu, bet ne par to, kā formēs viņu bērnu apziņu. Daudzas ģimenes bez bērnudārziem nevar iztikt. Izredzes, ka viņu bērnus tur pakļaus audzināšanas eksperimentiem, noliek vecākus grūtas izvēles priekšā. Labklājības ministrijas iniciatīvu viņi uztver kā agresīvu soli un tā nav viņu vaina. Sliktākais, ko formālie un viedokļa līderi varēja izdarīt, bija viņus vēl nosaukt par tumsoņiem, tērētiem kristiešiem un debīliem fanātiķiem. Situācijā, kur pārmērīgo spriedzi izraisīja pat ne grāmatiņas, bet uzticēšanās trūkums un apdraudējuma sajūta, tika dots signāls: „Jūs esat muļķi, jūsu uzskati nav nekā vērti, savas domas paturiet pie sevis. Mēs esam gudri, mēs zinām, kas jūsu bērniem vajadzīgs, mēs darīsim, ko esam nodomājuši. Žūstiet kaktā, maksājiet nodokļus un neklepojiet.“ Pavisam dīvaini, atceroties, cik daudz šī projekta sakarā runā par empātijas ieaudzināšanu un iejūtības vairošanu.

Arī man nepatīk trokšņainas kristiešu akcijas. Jēzus teica: „Neaizmirstiet, kādam Garam jūs piederat.“ Ļoti var būt, ka ne visi, kas bija ieradušies uz prezentāciju, uzvedās pieklājīgi. Ļoti iespējams, ka viņi sāka pirmie. Taču Jupiteram nevajadzētu atļauties to pašu ko vērsim. Būtu dziedinošāk, ja līderi censtos parādīt izpratni un sniegtu garantijas, ka neviens netiks piespiests. Ja kāda ģimene vēlas savas atvases novēlēt zinātnei, lai tā ir viņu brīva izvēle. Taču demokrātiskā sabiedrībā nedrīkst radīt bezizvēles stāvokli, kad ģimene ir spiesta to darīt, jo nav cita piedāvājuma. Citādi notiks nevis atbrīvošanās no stereotipiem, bet vienkārši citu stereotipu uzspiešana.

lasīt tālāk